I.G. piezīmju blociņš

emuāri, konspekti u.c.- varbūt kādam noder
Šodien visticamāk ir 25.jūnijs: Maiga, Milija
Rītdien: Inguna, Inguns, Ausma, Ausmis

Ubuntu Linux- plašai lietošanai piemērotākā operētājsistēma Debian Linux- universāla operētājsistēma Debian/Ubuntu Linux System Administration Tutorials,Howtos,Tips Linux Magazine- APP tēmas žurnāls Latvijas atvērto tehnoloģiju asociācija LU Linux Centrs Latvijas Universitāte LU Pedagoģijas un psiholoģijas fakultāte Open Source Observatory and Repository news

jeb:                               
Docendo discimus
  /mācot mācamies/

 
..: Sākums | Meklētājs    Emuāra arhīvs | Par ko stāstiņš | Konspekti | Studentiem | Saites | Foto :..
Imants Gorbāns  

 

Emuēto vienumu
daudzumi:
 
Mega domas
Citas domas
Blēņu stāsti

 
I.G. emuāra RSS barotne

 

Nākamajā apmeklējumā
iesāknēties ar
kūciņu uz:
 
sākumlappusi
emuāra arhīvu
fotolappusi
 
Pārdomas par tukšo datu nesēju nodokli
LR Satversmes tiesa 2012. gada 13., 14., 20 martā skata lietu Nr. 2011-17-03 “Par Ministru kabineta 2005. gada 10. maija noteikumu Nr. 321 “Noteikumi par tukšo materiālo nesēju un reproducēšanai izmantojamo iekārtu atlīdzības lielumu un tās iekasēšanas, atmaksāšanas, sadales un izmaksas kārtību” 3. un 4. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 64., 105. un 113. pantam”. Lietu Satversmes tiesā ir ierosinājušas četras autortiesibu autoru apvienības un biedrības, no kurām pazīstamākās ir AKKA/LAA un Latvijas Izpilditāju un producentu apvienība, kā arī analogi aktieru un kinoproducentu nodibinājumi. Man ir visai grūti saprast šīs datu nesēju nodevas saistību ar Satversmes 64. un 105. pantu, bet vismaz ar 113. pantu “Valsts atzīst zinātniskās, mākslinieciskās un citādas jaunrades brīvību, kā arī aizsargā autortiesības un patenttiesības" sava jēga to saistīt ir.

Pa lielam te ir iespējami divi lēmumi: A - nodevu atcelt vispār, B - uzlabot nodevu (pilnveidot noteikumus un samazināt nodevas apmēru). Manuprāt, vislabākais ir kompromiss: no vienas puses tiek palielināts ar nodevu apliekamo datu nesēju skaits (un līdz ar to arī iekārtu, kurās tie ir), bet no otras puses tiek samazināts nodevas apjoms par katru vienību.
 
Vēsturiski nodeva tika veidota sakarā ar lielo un pirms 10 gadiem gandrīz nekontrolējamo datorpirātisma apjomu, tā kompensēja autoru zaudējumus no nelegālām failu lejupielādēm. Mūsdienās ir tehniskas iespējas izsekot internetā notiekošo un atklāt torentu, DC++ u.c. lielāko vietņu turētājus un sodīt par labu autoriem vispārējās tiesās ar saprātīgi nelieliem sodiem. Ekonomikas policija to var veikt, iesaku apgūt, piemēram, Vācijas un ASV tehnisko pieredzi šajā jomā, bet visticamāk, šāda pieredze jau ir apgūta. Datortīklu novērošana nav personas datu neaizskaramības pārkāpums, jo novērotājs ar speciālām programmām novēro un analizē garām skrejošās datu paketes, tas ir kā sēdēt šosejas malā un skatīties uz garām braucošām mašīnām, kas nevienu neuztrauc; ja konstatējama kāda vieta, no kuras brauc jokainas mašīnas vai datu paketes, kas pievērš uzmanību, tad ar prokurora sankciju jau var veikt dotā datora attālinātu vai klātienes pārbaudi. Tātad: ir zudis pamats nodevai, kas balstījās uz domu, ka pirātismu nav iespējams izkontrolēt.

To apzinoties, autortiesību nodevas ieguvēji tagad saka, ka nodeva ir par legāli iegādāta diska vienu legālo kopiju, bet te ir 2 problēmas:

a) tā ir rezerves kopija, ko turēt seifā, tālā plauktā gadījumam, ja dārgais disks vai cits datu nesējs ar pirmo kopiju sabojājas; neviens vienlaicīgi neklausīsies abas kopijas, tādēļ autoriem netiek nodarīts nekāds zaudējums, veidojot rezerves kopijas (backup). Pērkot CD disku ar mūziku, pērk dziesmas (iespēju tās privāti klausīties, kad vēlas), fiziskais disks un digitālais kodeks ir tikai starpnieki (kā teātra biļete ir starpnieks uz izrādi). Kopija nepieciešama datu nesēju šī brīža tehniskās ievainojamības dēļ, kam ar autoriem nav nekā kopēja (ja kādreiz radīs nesaskrāpējamus CD u.c. diskus, vai mūžīgi strādājošus HDD un zibatmiņas, tad rezerves kopijas taisīt nevajadzēs, tas drīzāk var būt patērētāju tiesību jautājums par nesēju kvalitāti). Ja kāds saveido daudzas kopijas un izdala citiem, tas ir vispārējo tiesu jurisdikcijā līdzīgi zagšanai. Ja rezerves kopija ir datorā vai telefonā, tā nav problēma, jo vienlaicigi izmanto tikai vienu kopiju. Ideāli būtu atļaut 2 rezerves kopijas, kā atļauj Microsoft datorprogrammu instalācijas diskiem, kur svarigi, lai vienlaicigi instalēts un lietots būtu tas skaits, kāds nopirkts un rakstīts licencē. Šveicē savām privātām nekomerciālām vajadzībām mūziku un video ļauj kopēt cik vēlas,

b) atlīdzība, ko prasa par 1 atļauto rezerves kopiju ir nesamērīgi liela (tiesas 1. dienā Kultūras ministrijas pārstāve minēja 320 miljonus, ko autori iegūtu, ja paplašinātu apliekamo datu nesēju un iekārtu skaitu un vēl viņiem samaksātu it kā zaudējumus kopš 2008. gada, kas, cerams, nenotiks); tā atbilst kādreiz novērtētajai maksai par pirātismu (kas arī tad ir pārspīlēti liela). Sanāk divkosīga un negodīga autortiesību organizāciju attieksme pret sabiedrību un tiesu: saka 1 kopija, bet domā pirātismu. Cerība uz demagoģijas uzvaru pār sabiedrības muļķību un cerība uz tiesas neiedziļināšanos ir varbūtējs iemesls, kādēļ autori ir noveduši strupceļā sarunas Kulturas ministrijā, cerot caur tiesu panākt maksimumu. KM saprotami nav piekritusi uz tik lielām summām, jo tām nav pamata un Latvija to nevar atļauties, tā ir summa, par kādu var uzcelt gaismas pili vai tiltu pār Daugavu, šī summa pēc nepārbaudītiem datiem ir daudzkārt lielāka par autoru ieņēmumiem no legālo kopiju tirdzniecības, bet loģiski kopēšanas ienākumiem būtu jābūt daudz mazākiem, piemēram, 0,5 % līdz max 3 % no autoru legālo kopiju ienākumiem.

Šāda autortiesību organizāciju nekonstruktīvā nostāja un, atļaušos teikt, alkatība, sarunu neiespējamība un nodevas sākotnējā pamata zušana ir pietiekams iemesls nodevas atcelšanai. Vismaz 5 ES valstīs tādas nodevas nav, to samērīgi nelielos apmēros iekasē 22 ES valstis, savukārt daudzas tehnoloģiski attīstītas valstis aplūko iespēju nodevu atcelt nodevu un būtiski mainīt visus patentu un autortiesību likumus, kas šā brīža veidā kavē attīstību. Turklāt nodeva, kas reāli ir par pirātismu šā vai tā to nepadara par likumīgi atļautu (zināmās nevainīguma prezumcijas vietā sanāk vainīguma prezumcija, tādēļ formāli ir mainīta nostāja - jāmaksā par 1 privātu kopiju), cilvēki ir spiesti maksāt par absolūti neko.

Dienas Bizness 12. martā publicēja rakstu “LIKTA “pārredzamā nākotnē” saskata iespējas atcelt datu nesēju nodevas”, kur atsaucas uz konsultāciju uzņēmuma Oxera Consulting 2011. gada pētījumu, kas rāda, ka nodevas atcelšana visā ES radītu 1,88 miljardu ekonomikas pieaugumu gadā, ka nodeva kropļo autordarbu tirgu, kavē jaunu pakalpojumu attīstību, ierobežo mūzikas tirdzniecības pieaugumu. Nodevas atcelšana stimulētu jaunu pakalpojumu radīšanu, rezultātā tukšo datu nesēju nodara kaitējumu ne tikai IT industrijai, bet arī pašiem autoriem. Lai cik jocigs šis pētijums neliktos, sava jēga tam ir. Lai radītu mākslu, ģeniālajiem māksliniekiem nekad nav bijis pārāk daudz naudas, un noteikti ne miljoni, tieši neliels trūkums un pārdzīvojumi ir bijis stimuls. Jau tagad Latvijā lielākā daļa mākslinieku dzīvo visai bagātigi, kā rezultātā telešovos u.c. ir sākusies ne visai kvalitativas mākslas ražošana. Tas jau nav pirātisma nopelns, ka tauta to nepērk, cilvēkiem vienkārši nav vēlēšanās patērēt lielāko daļu mūsu mākslinieku jaunrades, un te nav jāvaino tauta.

Tomēr ar atcelšanu nav tik vienkārši - valstīs, kur tas izdarīts, ir prakse, ka nevienu kopiju veidot nedrīkst. Tā piemēram, ir sodīts ar palielu naudassodu kāds, kas pārkopējis filmu citā formātā. Ja cilvēks ir sodīts par filmas pārkopēsanu (pārrakstīšanu, precīzāk, šajā gadījumā) no DVD uz VHS kaseti, tad pirmā doma ir, kā tā sodīt nav laba prakse, jo pērk pēc būtības filmu, ne formātu. Tomēr, ka cilvēks to darijis visticamāk tāpēc, ka DVD diskam ir bijis ražotāja uzlikts kopēšanas aizliegums (Digital rights management - http://http://en.wikipedia.org/wiki/Digital_rights_management) un lietotājs nav mācējis to savādak apiet kā no DVD plejera vai datora pa vadu (visticamāk, audio/video kompozītieeju) ierakstīt VHS rakstītājā. Visticamāk te pārkāpuma būtība ir kopēšanas aizlieguma apiešana (ne pati formāta maiņa), par ko sods varētu būt, ja tajā valstī nav noteikta tukšo datu nesēju nodeva. Tā ir neatbildēta problēma: vai tukšo datu nesēju nodeva par 1 kopiju dod tiesības veidot kopiju no nesējiem, kuriem ražotājs ir mēģinājis vairāk vai mazāk sekmīgi uzlikt kopēšanas aizliegumu. Es domāju, ka Latvijā, ja reiz tauta piecieš jokaino un lielo nodevu, pareiza interpretācija būtu par šādu nodarījumu nesodīt, bet tas tad likumdošanā ir jāatrunā.

Tajā brīdī, kad izgudros panaceju - gandrīz absolūti strādājošu kopēšanas aizliegumu, diskutētā nodeva par 1 kopiju būs jāatceļ pilnībā, jo kopijas izveidot nevarēs (manuprāt tas var notikt tuvāko gadu laikā). Šobrīd vairāk vai mazāk advancētā ceļā visi kopēšanas aizlieguma mēģinājumi ir apejami. Tā DVD diskus ar nepareizām zonām (tādus iegūst ārzemju torrentos lejupielādējot disku attēlfailus .img un "iecepjot" tukša diskā) u.c. "problēmām" parasti bez problēmām atskaņo vislētākie Ķīnas DVD atskaņotāji, kas maksā ap Ls 25,-, savukārt dārgie atskaņotāji un mājas konozāles var protestēt pret nepareizu disku, nu ko, "bagātie arī raud". Savukārt datoros dažādu formātu neproblemātiskai atskaņošanai lieliski noder bezmaksas Media Player Classic - Home Cinema (Windows vides instalācijas lejupielāde http://mpc-hc.sourceforge.net/). Izskatās, ka visgrūtāk ir apiet Blu-ray disku aizsardzību, kaut internetā var atrast visai sarežģītas pamācības, kā to izdarīt. Jebkurā gadījumā vienmēr varēs pārrakstīt pa vadu uz analogajiem formātiem - kasetēm, tā gan ļoti sabojājot kvalitāti (būtībā, pērkot disku, vismaz es pērku tieši kvalitāti).

Savukārt televīzijas kanālu kodējumu efektu krietni ir izmainījis TV maksas karšu koplietojums jeb "šārings" (CardSharing), kā rezultātā daudzas TV pakas, kopā ap 200 kanāliem var skatīties par Ls 6,- mēnesī, un ir grūti saprast, cik daļēji likumīgi tas ir. Tā ka man izskatās, ka visvairāk no IT progresa un cilvēku neapzinīguma ir cietušas TV kompānijas, ne tik daudz autori. Atstājot ārpus šīs lietas jautājumu par nodokļu nomaksu par ienākumiem no šī pakalpojuma, ir skaidrs, ka tas samazina nacionālo TV kanālu auditoriju (lielākajā daļā šāringa paku nav Latvijas kanālu, atskaitot Viasat paku), līdz ar to var iekļaut nodevu arī tiem satelīttelevīzijas uztvērējiem, kuriem ir karšu koplietošanas (Card Sharing) funkcija (kas nav datu nesējs), un novirzot nodevu par labu nacionālajiem televīzijas kanāliem.

Samudžinātajā situācijā izskatās, ka tukšo datu nesēju nodevu tā momentā Latvijā neatcels, kas gan nenozimē, ka tā būs mūžīga. Pagaidām, kamēr nodevu neatceļ, manuprāt būtu jāuzlabo MK noteikumi par tās iekasēšanu, kur autoru apvienībām ir sava daļa taisnības. Bet ir jāievēro taisnīgs līdzsvars starp maksātājiem un labuma guvējiem, ko var noteikt pēc 2 kritērijiem: a) ko apliek, b) ar cik lielu nodokli. Abas lietas MK noteikumos manuprāt ir jālabo - apliekam visus tukšos datu nesējus, bet neapliekam ierīces, un samazinām nodevas apjomu. Šobrīd nodeva par CD disku ir Ls 0,10, kas ir 400%...500% diska cenas (!!!), bet kaimiņvalstīs - 6%...8%. Tāpat DVD matricai Latvijā ir fiksēts nodoklis Ls 0,20, kas ir aptuveni 50% tās cenas un ir būtiski izdevīgāk diskus pirkt internetā, un kaut vai Lietuvā. Turklāt samaksāto nodevu Latvijā var atgūt tikai juridiskas personas, bet fiziskas personas (privātpersonas) nevar. Kaut es, tāpat kā daudzi citi, esmu daudzus simtus CD un DVD disku izmantojis savu dokumentu rezerves kopijām, legālu APP programmu ierakstam utt. ar autortiesibu nodevu nesaistītām lietām, bet vispār no visai lielas disku kaudzes esmu uztaisījis 1 legālo kopiju tikai 3 CD diskiem. Tomēr man nav iespējams atgūt neatbilstoši samaksāto nodevu, kas ir nepareizi.

Tālāk ir dažas domas, kas varētu noderēt varbūtējiem MK noteikumu labojumiem. Vispārīgi datu nesējs ir ierīce datu (informācijas) glabāšanai (ierakstīšanai), skat., piemēram, http://en.wikipedia.org/wiki/Data_storage_device. Mūsdienās interese ir tikai par tiem datu nesējiem, kurus var izmanto elektroniskās (piemēram, pusvadītāju) ierīcēs, kaut eksistē arī mehāniskais ieraksts vinila skaņu platēs u.c.

Būtiski ir nodalīt datu nesēju no ierīces, kurā datu nesēju ievieto vai iebūvē. Par datu nesējiem nav uzskatāmas iekārtas, ar kurām datu nesējos veic ierakstu vai to atskaņo, piemēram, nav pareizi aplikt ar nodevu gan DVD diskus gan DVD rakstītājus, gan datorus, tas veido dubultu, pat trīskāršu aplikšanu par vienu un to pašu 1 kopijas veidošanu. Ja kāda ierīce, piemēram, dators, mobilais telefons, satelītuztvērējs, fotoaparāts utt. satur datu nesēju, tad ar nodevu ir apliekams ierīcē iebūvētais vai ievietotais datu nesējs, bet ne tīri pati ierīce, kaut reāli tad nodeva tiks pievienota ierīces cenai. Ne noteikumos ierakstīto, ne biedrību iesniegto klasifikāciju šodien vairs nevar uzskatīt par pilnīgu, saraksti, kuri pretendē visu uzskaitīt, būs regulāri jāatjaunina un jau šobrīd visu neuzskaita (piemēram, tajos nav mūziķu skaņu ierakstu pultis, sintezatori un tajos bieži ievietojamie magnētoptiskie (magneto-optical disc) u.c. diski; apstrīdētāju sarakstā nav digitālo radioaparātu ar skaņas ieraksta funkciju, bet nākotnē digitālais radio, tāpat kā TV, būs arī Latvijā. Ja mēgināsim uzskaitīt iekārtas, tad katru gadu būs jāpievieno sarakstam dažas jokainas iekārtas, piemēram, broša ar tajā noslēptu zibatmiņu, solārijs ar mp3 atskaņotāju no zibatmiņas utt. Ierīču tipu skaits aug daudz straujāk kā zemāk nosauktais datu nesēju tipu skaits, tādēļ ierīces uzskaitīt manuprāt ir bezperspektīvi.

Tādēļ ierosinu likumā iespējami vispārīgā formā nosaukt tikai datu nesējus: cietie diski (HDD un SSD, tajā skaitā ārējie), zibatmiņas (Flash memory), atmiņas kartes (SD, Micro SD u.c.), optiskie diski (CD, DVD, Blu-ray u.c., vairāk kā 20 paveidi http://en.wikipedia.org/wiki/Optical_disc, kurus uzskaitīt nav jēgas), magnētoptiksie diski (MiniDisc jeb MD, Hi-MD), magnētiskās lentes (audio un video kasetes) un disketes (disketes varētu dzēst no saraksta), neiedziļinoties precizējumos, lietojumos un tehnoloģijās (drīz sagaidāmi nanotehnoloģiju datu nesēji), bet drīzāk maksimālajā saglabājamās informācijas apjomā, par robežām nosakot (līdz 700 MB; 4,7 GB; 25 GB; 100 GB; 1 TB; 100 TB un vairāk), kur B- baits, M- mega, G- giga, T- tera. Tad noteikumos varētu rakstīt, piemēram, "optiskie diski: līdz 1 GB, 1-10 GB, vairāk par 10 GB".

Jā, visas šīs ierīces var tikt uzskatītas par tukšiem datu nesējiem, jo tajās var ierakstīt jebkurus datus, tajā skaitā lietā aplūkoto multimediju informāciju, neatkarīgi no tā, kādam pamatmērķim datu nesējs tiek ražots. Mūsdienu aparatūra ir daudzfunkcionāla, tādēļ nav lielas jēgas nodalīt datu nesēju primārās un sekundārās funkcijas. Tā piemēram, nav jēgas uzskatīt ka datoru cietie diski pamatā domāti programmatūras ierakstīšanai ne multimediju, jo ir multimediju lietojums ir kļuvis par vienu no mūsdienu datoru funkcijām (piemēram Apple iTunes u.c.). Vecā likuma redakcija liedz Latvijā mūziku legāli pirkt lejupielādēšanai datorā no interneta veikaliem, jo to nedrīkst glabāt HDD, bet uzreiz rakstīt CD vai DVD ir tehniski neparocīgi un parastam lietotājam par sarežģītu. Latvijā, pēc nepārbaudītiem datiem, ir izveidojusies nepieņemama un pasaulē unikāla prakse, ka firmas grāmatvedes datoru policija var konfiscēt uz 3 mēnešiem par 1 tajā atrastu mūzikas mp3 failu, pat nejautājot, kā tas iegūts, tādējādi traucējot uzņēmējdarbībai. Līdz ar to nedrīkst radīt situāciju, ka digitālās mūzikas vai video 1. vai 2. eksemplāra glabāšana datora HDD ir pārkāpums, tieši otrādi, ir jārod veids, kā to legalizēt – ar niecīgu nodevu aplikt pilnīgi visus datu nesējus, tajā skaitā HDD un SSD. Šīs kļūdas labojums būtu būtisks ieguvums uzņēmējiem un visai sabiedrībai no likuma pārskatīšanas.
Tomēr ir absolūti nepieņemami noteikt nodevas ar autoru ierosināto atpakaļejošo datumu (2008.g.), jo tas ir pratrunā ar tiesisko paļāvību un var novest pie vairāku uzņēmumu bankrota. Savukārt no valsts to prasīt ir neētiski, jo izmaiņas MK noteikumos nav veiktas lielā mērā tieši autortiesību organizāciju nesamērīgi lielo un kategorisko prasību dēļ, kas ir tīša novilcināšana.

Kas attiecas uz mobilajiem telefoniem, tad ar mūzikas un video lejuepielādi un izmantošanu var nodarboties tikai tajos, kuroiem ir operētājsistēma (Android, Bada, Windows Mobile, Symbian u.c.), bet šajos telefonos ir arī vieta Micro SD kartei, tā ka ideja aplikt tikai datu nesējus arī šeit der, ja nodeva ir demokrātiksi neliela (ne jau autoru prasītie Ls 3 vai 1,5, kas vien dotu katru gadu Ls 760 000 no šis nodevas).

Tādējādi tiktu pārklāti sadzīvē jau esošie un tuvējā nākotnē prognozētie datu nesēji. Lietderīgi būtu noteikt, ka nodeva neattiecas uz zinātniski-pētniecisko iestāžu zinātnisko aparatūru un datu centriem (piemēram, interneta pakalpojumu sniedzēju serveru disku masīviem). Zināmu sašutumu var radīt cieto disku aplikšana ar nodevu, ja nodeva būs pārak liela. Tomēr reāli dators un viedtelefons ir daudzfunkcionālas iekārtas un tajās glabātos mūzikas un filmu failus ir lietderīgi legalizēt, ja tie iegūti legālā ceļā. Tā Apple iTunes dod tiesibas nopirkto mūziku glabāt 5 kopijās, sanāk, nodoklis LV būs par nevienam nevajadzīgu 6. eksemplāru. Ir skaidrs, ka ar laiku šo nodevu varēs atcelt, kad mākslas autori būs sakārtojuši savu ražošanu un tirgošanu, un cilvēki ļuvuši likumpaklausīgāki. Jebkuram, arī fiziskai personai, jāparedz iespēja atgūt samaksāto nodevu, pierādot, ka nesējos nav ierakstīti un nav bijuši ierakstīti autortiesību objekti.

Tad man ir vēl daži ķecerīgi papildus komentāri. Ir varbūtēji izveidojusies absurda situācija attiecībā uz labuma saņēmējiem no aplūkotā nodokļa, jo labuma saņēmēji nav tie, kas reāli cieš zaudējumus no mūzikas un video lietojumiem datoros, mobilajos telefonos u.c. Ja cilvēki klausās mūziku vai skatās filmu datorā (turklāt lielā mērā tā ir ārzemju mūzika un filmas), tad tas rada zaudējumus radiostacijām un televīzijai, nevis tieši mūziķiem, jo biežākā alternatīva ir ieslēgts radio vai televizors. Līdz ar to šis nodoklis ir varbūt labāk novirzāms nacionālo radio un televīzijas kanālu finansējumam. Ja nodokli novirzītu radio un TV, tad var noteikt, ka šie līdzekļi jāizmanto mūzikas un filmu iepirkšanai publiskai retranslēšanai, tādējādi gala saņēmēji būtu tie paši autori, bet sadale būtu taisnīgāka un tajā iesaistītos plaša sabiedrība, piemēram, balsojot mūzikas topos.

Uzskatu, ka Latvijas mūziķu u.c. multimediju mākslinieku prasība iegūt savtīgu labumu no tā, ka cilvēk pērk un veido rezerves kopijas galvenokārt ārzemju filmām un mūzikai, nav atbalstāma. Šeit ir jāpievērš uzmanība tam, vai liela daļa Latvijas mūziķu un aktieru pēc vēl pārbaudāmiem datiem jau tāpat bieži nemaksā par savu darbību nodokļus pilnā likumā paredzētajā apmērā. Vai tās ir tikai baumas, ka organizējot Jaungada balles, izlaidumus skolās, korporatīvās svinības, praktiski visi mūziķi un aktieri ultimatīvi pieprasa maksāt skaidrā naudā, nevis ar pārskaitījumu legālu autoratlīdzību (necerot, ka viņi vēl dalīsies atlīdzībā ar komponistiem un vārdu autoriem), šeit ir vieta patiesības noskaidrošanai, ja reiz daži simti autorbiedrību biedru grib piespiest sabiedrību samest viņiem miljonus. Interesanti būtu pārbaudīt kaut vai par pēdējo trīs gadu mūziķu un aktieru ieņēmumiem un atbilstoši neveikto nodokļu nomaksu (šim nolūkam var aptaujāt izglītības iestāžu un firmu kolektīvus – kas pie viņiem uzstājies pasākumos un kā maksāts). Neoficiālās atlaides, ko reāli mūsu sabiedrībā bauda mākslinieki ir ētiski nesavienojamas ar neadekvāto prasību vēl saņemt nesamērigi lielu samaksu no datu nesējiem (akcents ir uz lielu, no saprātīgi nelielu atlīdzību sabiedrība var akceptēt). Te nebūtu pareizi atļaut nošaut abus zaķus reizē.

Ja tomēr nodeva paliek spēkā un to menedžē autortiesību organizācijas, tad ir jāpārskata apjomi, līdz ar to būtu lietderīgi noteikt stingru, samērīgumu nodrošinošu nodevas aprēķināšanas algoritmu, piemēram, pēc iepriekšējā gada rādītājiem: no iepriekšējā gadā par legālajām kopijām iegūtās kopējās summas izrēķinām 3 % (maksimums, 6 %) un šo summu izdalām ar iepriekšējā gadā pārdoto tukšo datu nesēju skaitu (ievērojot svara koeficientus) un iegūstam nodevas apmērus nākamajam gadam. Tas veicinātu arī uzskaitē parādīt visus pārdotos diskus ar ierakstiem.

Es neticu, ka uz tiesu atnākušās gadu desmitiem tautas tik ļoti cienītās dzejnieces un aktieri ir bijuši informēti, par prasītajām summām (līdz pat 320 miljoniem uz dažiem simtiem saņēmēju), nespēju ticēt, ka cilvēki, kas ir mūsu nācijas gods, sirdsapziņa un viedums, šādos tautas nabadzības apstākļos nākuši prasīt miljonus. Pieļauju domu, ka autortiesību organizācijas nav sniegušas visu informāciju par summām, prognozētajiem ieņēmumiem pat saviem biedriem, kurus te izmantoja kā atbalstu, kas norāda, ka tām nevar uzticēt naudas menedžmentu un varbūt labāk būtu dalīt caur nacionālajiem radio un TV kanāliem, kā minēts iepriekš.

Kā redzams, te ir iespējami vairāki daudzmaz loģiski viedokļi un vienu visaugstāko patiesību atrast nav iespējams. Tomēr, ja atlīdzības apmēru augsti godātā Satversmes tiesa šajā procesā nevar skatīt, un nekas neliecina, ka Kultūras Ministrijai ar autortiesību nodibinājumiem beidzot būs iespējams vienoties par reālām summām, tad labākais risinājums ir noteikumus un nodevu atcelt. Protams, vislabākais ir kompromiss: no vienas puses tiek palielināts ar nodevu apliekamo datu nesēju skaits (un līdz ar to arī iekārtu, kurās tie ir), bet no otras puses tiek samazināts nodevas apjoms par katru vienību.

Ar cieņu,
Dr. vadībzin. Imants Gorbāns
 

 
Ierakstīts: 18.03.2012.
 
[Valid RSS]

    [Sākums] [Meklētājs] [Emuāra arhīvs] [Par ko stāstiņš] [Konspekti] [Praktikums] [Saites] [Foto] [E-pasts]

    © Imants Gorbāns, 2003.- 2009.