I.G. piezīmju blociņš

emuāri, konspekti u.c.- varbūt kādam noder
Šodien visticamāk ir 25.jūnijs: Maiga, Milija
Rītdien: Inguna, Inguns, Ausma, Ausmis

Ubuntu Linux- plašai lietošanai piemērotākā operētājsistēma Debian Linux- universāla operētājsistēma Debian/Ubuntu Linux System Administration Tutorials,Howtos,Tips Linux Magazine- APP tēmas žurnāls Latvijas atvērto tehnoloģiju asociācija LU Linux Centrs Latvijas Universitāte LU Pedagoģijas un psiholoģijas fakultāte Open Source Observatory and Repository news

jeb:                               
Docendo discimus
  /mācot mācamies/

 
..: Sākums | Meklētājs    Emuāra arhīvs | Par ko stāstiņš | Konspekti | Studentiem | Saites | Foto :..
Imants Gorbāns  

 

Emuēto vienumu
daudzumi:
 
Mega domas
Citas domas
Blēņu stāsti

 
I.G. emuāra RSS barotne

 

Nākamajā apmeklējumā
iesāknēties ar
kūciņu uz:
 
sākumlappusi
emuāra arhīvu
fotolappusi
 
Gaismas pils, daudzstāvu autostāvvieta, atomreaktora sarkofāgs, Maksima, pelēkais zilonis vai žirafu māja Rīgas centrā?
Kad pirms dažiem gadiem atzinīgi izteicos par Nacionālās bibliotēkas jaunās mājas projektu, nekad nedomāju, ka tas izskatīsies tik drausmīgi. Tā kā dīvainās konstrukcijas tēma ir stikla kalns, tad pašsaprotami liekas, ka Gaismas pils noformējums no ārpuses būtu vienos stiklos. Līdzīgi kā tas ir Swedbankas augstceltnei, tikai bibliotēkai, cerams, pietiktu naudas stiklu pietiekami biežai mazgāšanai atšķirībā no alkatīgās bankas. Diemžēl bibliotēkai daudz logu, ko mazgāt nebūs, jo tās fasāde veidota no apšaubāma izskata pelēka betona krāsas plāksnēm, kas pat metalurģijas kombināta ceham nedarītu godu.
 
Esmu sapratis, ka Latvija ir valsts, kurā var sabojāt pilnīgi visu, jebkuras naudas summas izlietojumu, jebkuru ideju, jebkurus labos nodomus. Un tagad arhitektūras žurnālos redzamā interesantā projekta vietā ir iegūts kaut kas, kas man atgādina avarējuša atomreaktora sarkofāgu. Rīgas mēra izteikums, ka tas izskatās pēc Maximas lielveikala ir vēl pagodinošs. Man tas izskatās drīzāk pēc daudzstāvu autostāvvietas, kas varbūt pat būtu funkcionāli pareizs šīs ēkas lietojums, jo risinātu Rīgas centra autostāvvietu bezcerīgi augošās problēmas.

Nav īsti skaidrs, ko bibliotēka varētu darīt ar tik lielām telpām digitalizācijas un elektronisko grāmatu laikmetā. Nu ne jau izvietot serverus, priekš tam jau mums jau ir datu centri, turklāt tam pietiek ar dažiem desmitiem kvadrātmetru. Tik tuvu pie ūdens, mitrā gaisā, betona bunkuros diez vai arī vecajām grāmatām būtu tie labākie apstākļi. Turklāt jokainais jumts izskatās gatavs tecēt ne vienā vien vietā, un pa nedaudzajiem jumta logiem bibliotēkas apmeklētajus, iespējams, varēs iepriecināt pēkšņas sniega lavīnas iegāšanās. Tad jau daudz labāks bija vecais piedāvājums glabāt grāmatas bijušajā ZA Fizikas institūtā Salaspilī vai Padomju armijas pamestajās pazemes atomkara patversmēs ar klimata kontroli.

Kādreiz man šķita, ka tās ēkas centrā varētu ierīkot apvienoto palmu māju un žirafu krātiņu. Blakus varētu nolikt pāris datorzāles, kurās lasīt elektroniski ieskenētās grāmatas (šis process pamazām notiek arī Latvijā).

Ja nopietni, racionāls ēkas lietojums būs problēma, jo pārāk daudzi cilvēki vēl nesaprot, ka papīra grāmatas aiziet pagātnē un daudzas no tām ir tik ļoti jāsaudzē, ka cilvēkiem dodamas ir tikai elektroniskās kopijas, bet tās jau tagad var katrs saņemt un lietot arī savā mājas datorā (arī Kindle vai iPad tipa ierīcēs, pat mobilajos telefonos), bez braukšanas uz monstrīgo Pelēko ziloni, piedodiet, Gaismas pili. Ēkas augšejos stāvos varētu būt kādi labi restorāni un pa demokrātiskai kafejnīcai, tādējādi aizpildot Vēja rozes trūkumu, bet... ak vai, tad jau vajadzēja ierīkot vairāk logu. Sēdēt vidēji augsti novietotā bunkurā diez vai kādam būs interesanti, ja neredz panorāmu.

Diemžēl bieži nākas saskarties ar sabiedrībā valdošu neticību un noliedzošu attieksmi pret datoriem, tādu viedokļu apkopojums varētu būt apmēram šāds: "Nav taisnība tiem, kas apgalvo, ka e-vide var aizstāt bibliotēkas celtni, ka mēs saslēgsimies datortīklos un visi ķermeniski būsim tā bibliotēka, līdz ar to ietaupot valdībai naudu. Vai šodienas elektroniskie izdevumi būs izlasāmi arī pēc desmit, divdesmit, simts gadiem?". "Elektronisko izdevumu lasīšanai ir nepieciešamas palīgierīces – atbilstošs dators un piemērota programmatūra. Taču datori attīstās tik strauji, ka šodienas modernās datorsistēmas jau dažu gadu laikā kļūs par veciem lūžņiem. 21. gadsimta vidū katrs būs spējīgs lasīt drukātās grāmatas, taču ļoti šaubos, vai tajā laikā plaši lietotās datorsistēmas spēs lasīt tagadējos elektroniskos izdevumus. Datori mūs piekrāps daudz ātrāk nekā Gūtenberga laikmeta vērtības” tā profesore M. Kūle pauda savu neuzticēšanos e-grāmatām un IKT vispār Latvijas kultūras darbinieku otrajā forumā 2007. gadā.

Neuzticēšanās ir no cilvēciski saprotamas nezināšanas, pozitīvu argumentu trūkuma, ko rada gan 700 gadus verdzinātu zemnieku tautas žirafes lēnā lietu uztvere, gan uzpūtīgu IKT speciālistu nevēlēšanās skaidrot mūsdienīgu viedokli un tehnoloģiju darbības nianses populārzinātniskā formā. Tā, piemēram, šajā gadījumā varētu oponēt un skaidrot, ka ir tieši otrādi - digitālajā formā pārveidotas grāmatas var ierakstīt pavairojamos datu nesējos (CD, DVD, Blu-Ray diskos u.c.) un kopijas izvietot dažādās ēkās, pat dažādos kontinentos; tas šo informāciju padara praktiski neiznīcināmu. Salīdzinājumam vienīgais senās grāmatas fiziskais eksemplārs var iet bojā plūdos, ugunsgrēkā vai tikt nozagts. Kas attiecas uz to, cik ilgi glabāsies šīs dienas datu nesēji un kādus standartus atpazīs datori pēc desmitiem gadu, tad ir skaidrs, ka lēti un vienkārši CD, DVD diskus vai failus uz datoru, serveru cietajiem diskiem ik pa dažiem gadiem var pārkopēt jaunos nesējos, nepieciešamības gadījumā konvertējot jaunajos formātos. Tā to dara ar kinofilmām, jo diacetāta, triacetāta lentes un vecās televīzijas magnētiskās lentes nenovēršami strauji iet bojā, bet šodien nekur nav pazuduši 20.gs 60-tajos gados datoros ievadīto un magnētiskajās lentēs saglabātie grāmatu faili (skat. http://www.gutenberg.org), tie ir konvertēti un pārrakstīti mūsdienīgos datu nesējos, pieejami internetā, CD un DVD diskos. Tieši digitālais formāts pēc mana viedokļa ir garantija kultūras mantojuma saglabāšanai nākamajām paaudzēm, un nodrošina vieglu piekļuvi (bez fiziskā eksemplāra transportēšanas) caur internetu ikvienam interesentam.

Vakar braucu garām tai ēkai un vienkārši pārņēma dziļa vilšanās un skumjas. Ir pilns komplekts: pati stikla kalna ideja, iespējams, ir aizgūta no skandināviem, arī uzjāt tajā kalnā varēja tikai ar zelta zirgu, bet Latvijā jau zeltu neiegūst, tātad šī latviešu jauniete bija gatava reaģēt tikai uz svešzemju bagātnieku. Kaut kā pārak mūsdienīgi. Varbūt vismaz bezjēdzīgās ēkas ārējo izskatu var glābt un betona ziloņa vietā tomēr radīt stikla Gaismas pili?

Un ko darīt iekšā? Varbūt varēja ieprojektēt tās akustiskās koncertzāles, katram māksliniekam savu? Vai varbūt biznesa inkubatoru? Tehnoloģiju parku? Daudz autostāvvietas? Atomelektrostaciju? Jā, protams, nevajag aizmirst pāris datorzāles, kurās lasīt e-grāmatas.
 

 
Ierakstīts: 23.11.2011.
 
[Valid RSS]

    [Sākums] [Meklētājs] [Emuāra arhīvs] [Par ko stāstiņš] [Konspekti] [Praktikums] [Saites] [Foto] [E-pasts]

    © Imants Gorbāns, 2003.- 2009.